Krievu amarkords. Es atceros

No dienvidu piekrastes pilsētiņas trīsdesmitajos gados — uz galvaspilsētas intelektuālās un radošās dzīves centru; tāds ir ceļš ne tikai slavenā itāļu filmas varoņa, bet arī izcilā tulkotāja un dzejnieka Evgenija Solonoviča. Pabeidzis Valodu institūtu piecdesmitajos gados, viņš uzreiz sāka strādāt ar klasiku — Dantes, Petrarkas — un, ātri kļūstot par “galveno itāļu dzejā” Krievijā, joprojām paliek tāds. Lielāko meistaru — Iļjas Goleniščeva-Kutuzova un Sergeja Šervinska — audzēknis, viņš pats kļuva par skolotāju: no viņa semināra Literatūras institūtā iznāca ne mazums tulkotāju; viens no viņiem ir Mihails Vizels, šīs grāmatas līdzautors. Sarunās ar jaunāko kolēģi Solonovičs runā par tulkošanas grūtībām un niansēm, atceras bērnību un evakuāciju, pirmos soļus tulkotāja karjerā, ikdienas dzīvi šajā “dzīves jomā” un ceļojumiem uz Itāliju, darbu ar Montāles, Umberto Saba un Džuzepe Belli tekstiem, saviem dzejoļiem — un visu to, kas notika ar viņu un valsti deviņu desmitgažu laikā viņa dzīvē.