Aukstā krematorija. Bads un cerība Osvencimā

Jožefs Debreceni – viens no talantīgākajiem ungāru valodā runājošajiem žurnālistiem un dzejniekiem. Nonākot Osvencimā, viņam bija jāmirst tieši četrdesmit piecu minūšu laikā pēc ierašanās. Tieši tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai pusdzīvos ieslodzītos sakārtotu grupās, izģērbtos un nosūtītu uz gāzes kamerām. Tomēr uzraugi nolēma, ka Debreceni izdevīgāk ir nenogalināt uzreiz, bet likt strādāt. Pēc tam sekoja mokošs divpadsmit mēnešu ceļojums pa "Osvencimas zemi". Līdzīgi kā Dante, autors izgāja visus ellē esošos lokus: viņu meta no vienas nometnes uz otru, līdz beidzot Jožefs neiegrima ledainajā tumsā "Aukstajā krematorijā" — vietā, kur visiem jānomirst... Un pateicoties tam, viņš tika izglābts.
Debreceni memuārus sauc par "visnopietnāko un nežēlīgāko apsūdzību nacismam, kas jebkad rakstīta". Autors parāda verdzības mehānismus, sociālo hierarhiju nometnēs un veidus, kā nacisti iznīcināja ne tikai cilvēku ķermeņus, bet arī visu cilvēku dvēseles, kas nonāca Holokausta gaļas mašīnā, kur nav tuvības, nav komforta, nav kopības, nav varonības... Skaidrs un analītisks izklāsta stils apvienojas ar māksliniecisko izteiksmīgumu tekstā. Un, lai gan šausmīgās un dabiskās apraksti zemes elles reizēm kļūst gandrīz neizturami, tomēr, pateicoties autora talantam un patiesumam, no grāmatas nav iespējams atrauties.