Kāpēc NE raudāt bēru laikā ir normāli? Kā piedot sev tuva cilvēka nāvi? No kā sākt sarunu par nāvi? Kāpēc ciest klusējot nav izeja? Ko darīt, ja nav ar ko par nāvi parunāt? MARIA KOKOVA — psiholoģe, reliģiju pētniece, pētījumu speciāliste Nāves studijās, strādā pierādījumu psihologu komandā Nesi šeit un psiholoģiskās konsultēšanas centrā NIIU VSHE. Kad mirst tuvs cilvēks, kāds noslēdzas sevī, bet kāds attiecas uz ziņu mierīgāk un nemaina dzīvesveidu. Par to, kāpēc reakcija uz zaudējumu var būt atšķirīga, cik ilgi ilgst sērošana un kā palīdzēt sev vai tuvam cilvēkam izdzīvot zaudējumu, jūs uzzināsiet no šīs grāmatas. Šeit tiek apspriesti visdažādākie gadījumi, kas saistīti ar zaudējuma pārdzīvošanu, — tuva cilvēka vai smagi slima radinieka nāve, perinatālais zaudējums, mājdzīvnieka nāve, sveša cilvēka nāve un daudz kas cits. Plus noderīga informācija par bēru organizēšanu un mantas mantošanas noteikumiem, kā arī interesanti fakti par rīcību ar ķermeni pēc nāves un apbedīšanas veidiem. Es negaidīju, ka grāmata par nāvi var sildīt dvēseli. Bet aizkustinošie novērojumi un taktisks asprātīgums rakstnieces darbos iedarbojas ļoti nomierinoši. Marija Kokova saudzīgi komunicē ar sērojošo lasītāju. Balstoties uz mūsdienu psiholoģiskajiem modeļiem un saviem pētījumu datiem, viņa normalizē apspriestās domas un skaidro, kāpēc cilvēki dažādi pārdzīvo tuva cilvēka nāvi. Un vēl viņa pacēlusi tēmas, par kurām reti runā nopietni. Piemēram, par zaudējuma smagumu, zaudējot nedzimtu bērnu. Vai par ilgošanos pēc mājdzīvnieka. Vai par skumjām par kritušo elku. Pateicoties rakstnieces patiesumam un jūtīgumam, patiešām kļūst vieglāk! — IRINA GALEEVA, neiroloģe, somnologs, grāmatas "Smadzeņu iznīcināšana. Brīnumi uztverē un citas nervu sistēmas darba īpatnības" autore un medicīnas bloga @doctor_galeeva
