Ētika. Par Dievu, cilvēku un viņa laimi

Nīderlandes filozofs-racionalists, viens no galvenajiem Jauno laiku filozofijas pārstāvjiem, Benedikts Spinoza (Baruhs d’Espinoza) dzimis Amsterdamā 1632. gadā turīgā Spānijas ebreju ģimenē, kas bēga šeit no inkvizīcijas vajāšanām. Darbojoties ar tā saukto ģeometrisko metodi, filozofs uzlūkoja visumu kā sakārtotu matemātisku sistēmu un savos pārdomās spēja samierināt un tuvināt viduslaiku teokrātisko pasauli ar neapstrīdāmām patiesībām un Jauno laiku zinātni, kas noteica, ka tikai ar nepagurstošu prāta darbu ir iespējams tuvoties patiesības izpratnei. Par "eretiskajām" idejām Spinoza galu galā tika izslēgts no ebreju kopienas, kurā ieguva izglītību, un turpmāk, lai arī viņa darbi ieguva cieņu visgudrāko cilvēku lokā viņa laikā, filozofs nebija noskaņots izmantot dāsna aizbildņa labumus. Vienīgais darbs, kas tika publicēts Spinozas dzīves laikā ar viņa vārdu, bija "Dekarta filozofijas pamati, pierādīti ģeometriskā veidā" ar "Pielikumu, kas satur metafiziskas domas". Galvenais šedevrs, kas apkopoja visu Spinozas dzīves darbu, — "Ētika", pie kuras viņš strādāja aptuveni no 1661. gada un kur sistēma viņa pārdomām parādās visā tās lieliskajā sakārtotībā, — tika izdots tikai 1677. gadā, pēc autora nāves.