Keita Boulere — Djukas Teoloģijas skolas profesore — pētījusi labklājības evaņģēliju, kas uzskata veiksmi par svētību, bet nelaimi — par Dieva neapmierinātības zīmi. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viss viņas dzīvē norāda uz svētību. Viņa gūst panākumus darbā, ir precējusies ar savu skolas mīlestību un priecājas par katru dienu ar jaundzimušo dēlu. Pēc tam viņai diagnosticē IV stadijas resnās zarnas vēzi. Pašas drīzās nāves perspektīva liek Keitai apzināties: viņa vienmēr ir dzīvojusi ar pārliecību, ka var kontrolēt savu likteni ar gribu. Ja jūs nesaskaraties un padodat slimībai vai grūtībām, jūs esat neveiksminieks. Un tagad Keita ir ļoti slima, un nekāda pozitīva domāšana nesamazinās viņas audzēju. Viņa uzdod jautājumu: ko nozīmē mirt sabiedrībā, kas uzstāj, ka viss notiek ne vienkārši tāpat? Keita zaudē šo pārliecību tikai, lai atklātu, ka bez tās dzīve ir grūta, bet skaista kā nekad agrāk. Atklāta un jautra, drūma un gudra, Keita Boulere dziļi iesaista lasītāju savā dzīvē grāmatā, kuru viņa ar mīlestību piepilda ar krāsainu, bieži jautru draugu, baznīcas mācītāju, radinieku un ārstu svītu. Jums priekšā ir necieņas pilni, grūti iegūti Keitas novērojumi par nāvi un par to, kā tā viņai iemācījusi dzīvot. Vienkārši neaizmirstiet, ka, ja vēzis, vai šķiršanās, vai jebkuras pasaulē esošās traģēdijas jūs nenogalinās, tad cilvēku labie nodomi to noteikti izdarīs. — Keita Boulere
