Divas stāsti Marijas Metličkas. Divi stāsti par to, cik svarīgi dažreiz apstāties, paskatīties apkārt, apdomāt savu dzīvi. Uzdot sev grūtu, bet tik nepieciešamu jautājumu: vai es pareizi dzīvoju? Vai es to gribēju un par to sapņoju jaunībā, kad šķita, ka viss ir priekšā? Turovs, galvenais varonis stāstā, kas devis nosaukumu šim krājumam, uzskatīja sevi par izveidojušos, veiksmīgu cilvēku, un, ja viņam piedāvātu kaut ko pārrakstīt dzīvē, viņš vienkārši pasmietos: par labāku dzīvi pat sapņot nedrīkst. Viņš dzīvoja, nedomājot un neatceroties, līdz sastapa veco draugu Grādovu, cilvēku no tālās pagātnes, no nabadzīgās – jā, ko tur, nabadzīgās – jaunības, kad tik saldi sapņojās, kad viņš bija pārliecināts, ka laime – ne naudas un ne sociālā statusa, bet mīlestībā. Patiesā, no kuras aizrauj elpa, no kuras met uz asu laimi uz bezcerīgu skumju. Un tāda mīlestība viņam bija. Un bija mūzika, un bija sapņi. Bet viņš, iespējams, ir pāraudzis visu to. Aizmirsis, izsvītrojis no dzīves. Tikšanās ar veco draugu it kā izkausēja respektablu kungu Turovu. Tagad viņš saprot: daudz ko vēlētos pārrakstīt. Bet vai tas ir iespējams?
