Lytdibrs — sava veida Antonija Nosika autobiogrāfija, ko sastādījušas Viktorija Močalova un Jelena Kallo no dienasgrāmatu ierakstiem, publicistikām, interviju transkripcijām un Antonija dialogiem. Grāmatā, kas apvienota vienā telpā, ir sadalīta pa tēmām: bērnība, ģimene, Izraēla, krievu interneta rašanās, Venēcija, protesti un politika, labdarība, krievu mediji, desmitiem un simtiem atsevišķu Antonija tekstu pārvēršas vienotā stāstā par unikāla cilvēka dzīvi un nāvi, tik spilgta un nozīmīga, ka viņa patieso lomu mūsu sabiedrībā vēl ilgi būs jāizprot. Katru nodaļu pavada ievads no viena no Antonija draugiem, literātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem: Pāvela Peppershteina, Demjana Kudrjavceva, Arsena Revažova, Gļeba Smirnova, Jevgeņijas Albac, Dmitrija Bjukova, Lva Rubišteina, Katerinas Gordejevas. Izdevumā iekļautas fotogrāfijas no ģimenes arhīva. Es dzīvoju savu dzīvi tā, kā uzskatu par nepieciešamu — bez skatīšanās uz visiem stukačiem, izpildītājiem un vergturiem, kuriem tas var nepatikt. Man ir blogs, kurā es rakstu to, ko domāju, un publiski izsaku savas domas tā, kā uzskatu par pareizu. Iespējams, šai brīvībai ir sava cena. Iespējams, man nāksies samaksāt šo cenu. Starp maniem draugiem un paziņām ir cilvēki, kuri jau ir samaksājuši — bet arī viņi varēja laikā aizbēgt. Bet es cienu viņu izvēli. Un daudzus gadus, skatoties uz šiem piemēriem, es jautāju sev, kā rīkotos es pats, nonākot viņu vietā — kad represiju draudi jau ir izteikti, bet vēl nav materializējušies. Atbildes galvā nāca visdažādākās, bet ar vienu kopīgu secinājumu: savā vienīgajā dzīvē es neesmu gatavs upurēt brīvību drošības labad. Un neesmu gatavs veikt — pat tā saucamās drošības vārdā — nevienu rīcību, pēc kuras pārstātu cienīt sevi. Klauves pie durvīm var izskanēt jebkurā dienā. Un ir vienkārši jābūt tam gatavam. Es — esmu gatavs. Antonijs Nosiks
