Šobrīd, kad es rakstu šo grāmatu, neeksistē nekādi objektīvi secīgi metodes precīza psihiskā diagnoze noteikšanai: depresiju nenosaka pēc asins analīzes, bet šizofrēniju — pēc smadzeņu attēla. Tā vietā psihiatri paļaujas uz novērojamajiem simptomiem kopā ar pacienta anamnēzi un sarunām ar viņa radiniekiem un draugiem. Psihiatrijas pētījuma objekts — tas ir “prāts”, personības, identitātes un paša “Es” krātuve. Deivida Rozenhāna raksts Psihiski veseli traku vietā, publicēts galvenajā zinātniskajā izdevumā Science, kļuva par zobenu, kas caurdūra psihiatrijas pašu sirdi: tas apšaubīja tās autoritāti, izraisīja niknas diskusijas psihiatru aprindās un ietekmēja jaunas psihisko slimību diagnostikas sistēmas veidošanos. Tās nozīmi ir grūti pārvērtēt, tomēr desmitgades vēlāk, kad gandrīz nav palikuši dzīvi liecinieki slavenajam eksperimentam, Rozenhāna stāsta izpēti uzņēmās Suzanna Kehalana. Šī grāmata ir parādā savu eksistenci citam lielajam maldiniekam — autoimūnajam encefalītam, slimībai, kuras simptomi imitēja šizofrēniju un bipolāro traucējumu, bet tika izraisīti fizisku iemeslu dēļ — acīmredzamām ķermeņa disfunkcijām. Par šo lielo maldinieku kļuva Suzanna. Viņai izdevās izglābties, tomēr daudziem citiem cilvēkiem ar viņas diagnozi paveicās daudz mazāk. Savā izpētē viņa ne tikai cenšas atjaunot pilnīgu eksperimenta ainu, ko veica Rozenhāns, bet arī meklē atbildes uz jautājumiem, kas satrauca slaveno pētnieku un satrauc tūkstošiem cilvēku, kas nonākuši psihiatrijas iestādēs, un viņu tuviniekus visā pasaulē: • Ja ir saprātība un nesaprātība, kā mums tās atšķirt? • Kur ir robeža starp smadzeņu slimību un psihes slimību un kāpēc mēs vispār cenšamies tās nošķirt? • Cik daudz maldību par prātu un smadzenēm mēs visi uzņemam kā pašsaprotamu? • Kāpēc psihiatri turpina izmantot diagnozes, kas bieži izrādās nepareizas?
