"Neatceros, neatceros, ment" — tāda ir vecākā izmeklētāja Sergeja Kubrina autobiogrāfija. Kazaņas dzimtene, viņš kalpoja armijā kā šifrētājs, sasniedza iekšlietu kapteiņa pakāpi, kļuva par balvas "Licejs" uzvarētāju, devās izmeklēt lietas federālajā teritorijā "Sirius" Sočos — bet pēc gada atgriezās dienestā Penza, jo "katram jāatgriežas mājās". Grāmatā "Vainīgos sit" iekļauts stāstu cikls "Mierīgais iedzīvotājs" par zagļiem, pagrabiem un kriminālpolicijas darbinieku Žarkovu, izlase armijas stāstu "Mājās briesmīgi gribas" un "Materiālie pierādījumi" — skices Dovlatova "Solo uz Underwood" garā par izmeklētāja un rakstnieka ikdienu. "Sāku lasīt — uzreiz aizrāva elpa: tik precīzs, bez patosa un viltus žestikulācijas, trāpījums. Labi lasīt to, ko uzrakstījis cilvēks, kurš — dzīvojis, kurš — neizliekas, kā tagad daudzi. Viņam — nav vajadzības; viņš vienkārši prot stāstīt. Ticu katram vārdam. Lielisks autors. Gribēju rakstīt — lielisks čalis, bet es viņu nepazīstu; vienkārši tā šķita. Dzīvē tādi vēl sastopami, literatūrā — arvien retāk. Bet tagad ir". Zahars Prilepins "Kubrin — unikāls gadījums. Policijā strādāja desmitiem rakstnieku — bet visi viņi, ar retām izņēmumiem, vēlāk kļuva par detektīvžanra autoriem, "izklaidētājiem". Kubrin tomēr nedara "žanru" — viņš vēlas vairāk, viņš tiecas uz Čehovu vai, iespējams, uz Dovlatovu, vēlas pārspēt materiālu un sasniegt augstumu, atklātu un tiešu sarunu par cilvēku kaislībām. Tāpēc uz viņu jāpievērš uzmanība, tāpēc viņu jānovērtē". Andrejs Rubanovs
