"Ja tu gribi uzzīmēt putnu, tev jātop par putnu". Kacuzika Hokusaī Japāna ir maza, noslēpumaina un ne vienmēr eiropiešiem saprotama valsts, kas atrodas uz salām. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta, valsts politikas īpatnības un senās tautas tradīcijas ir novedušas pie tās izolētības no citām valstīm. Tāpēc Japānas kultūra un māksla ir ieguvušas izteikti unikālas iezīmes, kas ir īpaši pievilcīgas gravūrās un glezniecībā. Japānas glezniecība pieder pie visvecākajiem un pārsteidzošākajiem radošajiem veidiem. Tāpat kā jebkurai citai, tai ir gara vēsture, kas ir ilgs ceļš sacensībā un senču japāņu principu savijumā, svešu ideju adaptācijā, skolu un stilu maiņā. Tas ir jamato-e un sumi-e, un viens no populārākajiem japāņu vizuālās mākslas virzieniem Edo periodā – ukiyo-e gravūra. Tas ir vesels slaveno meistaru pleiāde, piemēram: Kano Eitoku, Kano Sanraku, Tojo Sesju, Hisiakava Moronobu, Utamaro Kitagawa un Suzuki Harunobu, Kacuzika Hokusaī, Utagava Hirosige un citi. Bet, lai cik dažādi būtu izteiksmes līdzekļi, skolas un glezniecības tehnikas, ir viena iezīme, kas apvieno un atšķir japāņu mākslu no jebkuras citas – meklējums harmonijā starp visām dzīves sastāvdaļām – lūk, varbūt tas ir visraksturīgākais visiem Japānas mākslas virzieniem. Tieksme atrast tās spilgtākās nianses, kas vislabāk izceļ attēlotā objekta individualitāti, neatkarīgi no informācijas pasniegšanas veida, padara šīs valsts mākslu aktuālu vienmēr un visur.
