Laokons, vai par glezniecības un dzejas robežām

Neliels traktāts vācu dzejnieka, dramaturga, filozofa, mākslas teorētiķa un apgaismības laikmeta literārā kritiķa Gottholda Efraima Lessinga «Laokons, vai par glezniecības un dzejas robežām» (1766) kļuvis par vienu no stūrakmeņiem jaunās Eiropas estētikā. Kur atrodas robežas plastiskajās mākslās un vārdu mākslā, starp kurām klasiskā mākslinieciskā domāšana noteica atbilstību sistēmu, apgalvojot, ka «glezniecība – tā ir klusā dzeja», bet «dzeja – tā ir runājoša glezniecība»? Kā dažādas mākslas strādā ar telpas un laika kategorijām, kādu lomu katrā no tām spēlē statikas un dinamikas jēdzieni? Kas ir «auglīgais brīdis» glezniecībā un skulptūrā un kā tas saistīts ar cilvēka uztveres likumiem? Kā izteiksmes līdzekļi attiecīgā mākslas veida, tā «tehnika» un «materiāls» ietekmē attēla raksturu? Uz šiem un citiem jautājumiem Lessinga traktāts sniedz negaidītas, novatoriskas, reizēm apgāžot gadsimtiem ilgu estētisko tradīciju atbildes.