Par ko mēs klusējam ar manu māti. 16 ļoti personīgas stāsti, kas ir pazīstami daudziem

Izrunāšana par visu, ko mēs tik ilgi nevarējām pateikt, – viens no veidiem, kā dziedināt mūsu attiecības ar citiem un, pats galvenais, ar pašu sevi.

Grāmatas lapās sešpadsmit talantīgi rakstnieki dalās ar pieredzi un domām, kuras viņi tā arī nav izlēmuši apspriest ar savām māmiņām, un kādu nozīmi tas viņiem galu galā ir bijis.

Grāmatas autore, Mišela Filgeita, vēl studente, sāka rakstīt eseju par savu patēvu. Viņai bija nepieciešami vairāk nekā desmit gadi, lai saprastu, ko patiesībā viņa vēlējās pastāstīt un izskaidrot: kā viņa uzvedība ietekmēja viņas attiecības ar māti. Uzreiz pēc publikācijas eseja kļuva vīrusu, to dalījās sociālajos tīklos Enna Lamota, Rebeka Solnita un daudzi citi. Tieši tas iedvesmoja autores ideju par patiesu eseju krājumu par attiecībām ar māmiņām.

Kamēr daži no šīs grāmatas autoriem nesazinās ar savām māmiņām, citi, tieši pretēji, ir ļoti tuvi. Leslija Džejmison raksta par mēģinājumu noskaidrot, kāda bija viņas, šķietami, ideālā māte, pirms kļūt par māti. Jautrā stāstā Keti Hanovere beidzot iegūst iespēju parunāt ar savu māti, kuru pastāvīgi pārtrauc viņas varonīgais (bet mīļais) tēvs. Andrejs Asimans raksta par to, kā mainās skatījums uz pasauli, ja māte ir kurlā. Un Džuliana Bagota stāsta par māti, kura dalās ar viņu absolūti visā.