Metamodernisms mūzikā un ap to

Autors apsver akadēmisko mūziku metamodernisma kontekstā, parādot, kā afekta atgriešanās pārvēršas jaunās tonalitātes un melodijas ienākšanā, postironija — radikālā valodas vienkāršošanā un spēlē ar banalitāti, bet oscilācija — spīdošā kristālā jaunās melanholijas un jaunās eiforijas. Balstoties uz metamodernisma manifestu, autors konstruē savu jēdzienu sistēmu, iekļaujot tajā Valentina Silvestrova mūziku un memu «D. Dobro», krievu filozofiju un VKontakte grupas, koncepciju «komponistu laika beigas» Vladimira Martynova un Slavas KPSS izteikumus.