Maskava — Petuški

Varonis brauc ar vilcienu no Maskavas uz Petuški, kur viņu gaida tuvinieki. Ceļojuma laikā viņš dzer, iesaistās sarunās ar līdzbraucējiem un arvien dziļāk iegrimst garos monologos par vēsturi, kultūru, politiku un dzīves iekārtu. Apkārtējā telpa pakāpeniski zaudē stingrību: ceļojumā rodas absurdi skati, dīvaini sarunbiedri un vīzijas, dēļ kuriem realitāte visu laiku pārvietojas. Ārēji tā ir stāsts par vienu ceļu, bet iekšēji tā ir — mēģinājums nonākt vietā, kas varonim saistās ar cerību, mieru un jēgu.