Desmit sējumu kopojums

Ivana Aleksejeviča Buņina (1870–1953) radošumā kā spogulī atspoguļojās mainīgā Krievijas dzīve tajā milzīgajā satricinājumu laikā, ko pasaulei nesīja vecā režīma sabrukums. Dzīvi mērījis ar visaugstāko mēru, Buņins ar nepatiku attiecās pret revolūciju. 1920. gadā viņš pameta Krieviju un pēc tam dzīvoja Francijā. 1933. gadā kļuva par Nobela prēmijas laureātu. Taču, noraidot revolūcijas pārvērtēšanu, noraidot jebkādu vardarbību, rakstnieks nebeidzami mocījās un sāpīgi pārdzīvoja savā radošumā mūžīgi ciešo krievu tautas traģēdiju. Desmit grāmatu komplekts satur autoram rakstītus darbus no 1886. līdz 1952. gadam.