Par vectu Ignātu, vilku Eustifēju un aitu Kozimu Mikitiču

Lasīt Jūrija Kovalja pasakas – spilgts, daudzveidīgi talantīgs cilvēks – ir milzīgs prieks. Rakstnieka valoda – tā ir patiesa lingvistiska burvība. Pasakas ir labas gan ar saviem neparastajiem sižetiem, gan ar humoru, gan ar nevainojamām dialogiem.

Pasakā par vectu Ignātu un vilku Eustifēju runāts par izsalkušu vilku. Viņš vēlējās apēst veceni, bet vectēvam viņas bija žēl. Vietā vecenes vilks vispirms saņēma kaķi, pēc tam sunīti, aiti un govs. Beigās izsalkušais Eustifējs norija pašu vectēvu. Vectēvs un viņa mīluļi iekārtoja vilka vēderā vakhanāliju – lēkāja un kliedza. Viņi saplēsa vilka vēderu un iznāca ārā, tieši vecenes apskāvienos. Un Eustifējs lūdza stingras diega, saplēsto vēderu sašūt. Diegu viņam deva, viņš sašuva vēderu un devās mežā.