Cilvēks, kurš nebija bailīgs

Zelta laikmets detektīva žanrā mums ir dāvājis daudz zvaigžņu vārdu. Šādu autoru darbi kā Agata Kristi, Gilberts Čestertons, Ērls Stenlijs Gārtners, Reks Stauts attīstīja un pilnveidoja detektīva žanru, viņu romāni, bez šaubām, atzīti par klasiku, joprojām ir mīļi lasītājiem un ir kvalitātes etalons nākamajām autoru paaudzēm detektīvu stāstu rakstīšanā.

Cienījama vieta šajā plejādē pamatoti pieder Džonam Diksonam Kārram (1906–1977) — virtuozam meistaram ideāli uzbūvētiem "neiespējamiem noziegumiem slēgtā telpā". 1933. gadā romānā "Raganas midzenis" Džons Diksons Kārrs pirmo reizi iepazīstināja publiku ar detektīvu amatieru doktoru Gideonu Fellu. "Cilvēks, kurš nebija bailīgs" (1940) — divpadsmitā pēc skaita stāsts par viltīgā detektīva piedzīvojumiem.

Nav nekā pārsteidzoša, ja senā muižā notiek dīvaini vai, vēl vairāk, noslēpumaini notikumi, par kuru dabu ir tik patīkami diskutēt pie siltā ugunskura vietējā krogā. Bet, ja stāsts par noslēpumaino nāvi aukstinošos apstākļos kļūst par iemeslu nopirkt liktenīgu īpašumu — šeit, šķiet, tiešām nav iztiku bez kāda noslēpuma.