Pavasara putns

Stāsta centrā ir zēns, kuram nav runas. Viņš īpaši asi jūt savu atšķirtību no apkārtējiem un atrod mierinājumu putnos, ar kuriem jūt gandrīz garīgu tuvību. Viņa sapnis par lidojumu kļūst nevis par bērnišķīgu fantāziju, bet par veidu, kā izkļūt no dzīves, kur ir pārāk daudz nesapratnes un pārāk maz brīvības. Dabas un ikdienišķo skatu fona pakāpeniski atklājas varoņa iekšējā drāma. Teksts apvieno sociāli psiholoģisku stāstu un reālistisku prozu ar naturalisma elementiem. Lasītāja gaida intīma stāsts par cilvēka trauslumu, par klusēšanu, kas runā vairāk nekā vārdi, un par mēģinājumu pārvarēt robežas, ko nosaka liktenis.