Laime dzīvot

Kā pastāstīt par laimi? Vai visi varēs to dalīt, jo katram laime – sava? Marijai Birjukovai, prozas krājuma «Laime dzīvot» autorei, tas izdevās. Rakstniecei izdevās ne tikai pastāstīt, bet arī parādīt, kā iemācīties atrast prieku katru dienu. Pašā dzīvē. Notikumos, cilvēkos, apkārtējā dabā...«Kāpēc mums ir dzīvnieki, kuri daudzi ir izgājuši cauri mūsu ģimenei?.. Viņi palīdzēja mums, cilvēkiem, mīlēt viens otru. Mums ne vienmēr bija viegli. Un zvēri kalpoja par tiltiem. Viņi dzīvoja starp mums, mīkstinot mūsu savstarpējos sasitumus, triecienus viens pret otru – un mēs bieži un jūtami sitāmies. Viņi atbrīvoja spriedzi, mācīja mums smaidīt un, dienu no dienas, atklāt apkārtējā pasaules skaistumu. Ielikt plaukstu pavasara lāstekā. Gaidīt strazdu. Stādīt augsni. Ieelpot ziedošu ābeļu smaržu. Priecāties par viesiem. Lūgt Dievu. Berzēt ar medu nogatavojušos kalinu. Apmeklēt vecās lietas bēniņos. Pieņemt nakts cīraka signālu. Spēlēt paslēpes ar rudens miglu. Ieelpot rūgti saldu ugunskura dūmu. Stāvēt uz Zemes un skatīties uz zvaigzni Mizar...»