Vieglas kalnas

Visgrūtākais — viegls. Tik grūti ir viegli mīlēt, viegli piedot, viegli ticēt... Meiteni Dinku adoptēja. No bērnu nama viņa nonāca Vieglajos kalnos, mazā ciematā starp lieliem, varenajiem kalniem. Tur priedes, it kā brāļi milži, apņēma Dinku un viņas jauno ģimeni: gan labais Jūras, gan talantīgais Ženka, gan maiga mamma Katja, gan tante Sveta, gan onkulis Saša, gan onkulis Pēteris. Bet vecākā viņiem bija vecmāmiņa Tāsja, pati it kā priede — tievs, sauss, bet spēcīgs un pilns mīlestības, kas palīdzēja viņai izdzīvot grūto dzīvi un palīdz visiem viņas bērniem un mazbērniem.
Spēks un gudrība, ko māca kalni un vecmāmiņa Tāsja, palīdzēs Dinkai piedot tēti Serjožu, Ženkai — noticēt savam radošumam, tantei Svetai — izlēmt būt laimīgai, bet Jūras — pieņemt mammas laimi. Tik viegli un tik grūti — vienkārši mīlēt. Bet, kad vienreiz iemācīsies — neaizmirsīsi.

Gleznotājas Anastasijas Serpreki zīmējumos kļuva patiesi reāli gan priedes troksnis, gan vējš Dinkas matos, gan ūdens šļakatas meža ezerā, un, galvenais, — varenā reģiona un tā iedzīvotāju labestība.