Astarta. Galu galā

Astarta — tā ir zelta manekena nosaukums, ko reklāmdevēji piešķīra modes vitrinā. Senā feniķiešu dieviete, briesmīgā Baala sieva, atgriežas XX gadsimtā kā skaista bezpersoniska lelle — neapmierinātā patēriņa dēmons, kas lauž dvēseles un dzīvības. Šeit viņa ir mūsdienu civilizācijas simbols, bezgalīgi pievilcīga no attāluma un bezdvēselīga tuvumā: skaistums pārvēršas manipulācijā un objektivizācijā, žurnālistika melo un maldina, bet zīda audumi vitrinās ir apmaksāti ar bērnu dzīvēm tālās zemēs, — it kā 90 un vairāk gadi kopš romāna uzrakstīšanas nebūtu pagājuši.

«Galu galā» — psiholoģisko skiču un noveļu cikls par nesaskaņām ar savu «es». Notikumi norisinās gan Zviedrijā, gan Balkānos, gan mūsdienu pasaulē, gan puspaganiskā senatnē, un lasītājam tie tiek rādīti caur neparasta varoņa (parasti sievietes) acīm, kas piedzīvo konfliktu ar savām izpratnēm par sevi un dzīvi.