Klejojošais. Dievišķās sprediķi

Trīs simti gadi ir pagājuši kopš tā laika, kad debesīs uzlēca Melnais Saule un dievi nolādēja cilvēkus, pārvēršot tos, kuri sirdī slēpa netikumu, par briesmoņiem. Tad, noraidot Vecos dievus, izdzīvojušie izvēlējās jauno — Vienīgo Dievu, lūdzot viņu par glābiņu. Un Baznīca dāvāja cilvēkiem aizstāvi — nolādēto, sauktu par Klejojošo. Tā šo stāstu līdz pat šai dienai stāsta ticīgie, slēpjot, cik patiesības un meli tajā patiesībā ir. Morens patiešām ir nolādēts un nogalina tos, ar kuriem ir vienas asinis. Parastie ļaudis viņu sauc par Klejojošo, bet Baznīca viņu dēvē par savu dēlu. Bet vienā mirklī viņš apgriežas pret, kad nolemj glābt nevainīgu dzīvību — bērnu, kas līdzīgs viņam pašam. Baznīcas sienās ir šķelšanās, bet tās spēks ir liels, un viena arhibīskapa vārds var vērst pret Morenu visu Radeju. Bet cīņa notiek ne tik daudz par dzīvību, cik par tiesībām saukt sevi par cilvēku. Un, lai saglabātu sevi, Morenam nāksies iedziļināties pagātnē, atdzīvinot atmiņā to, kurš viņu tādu padarīja.