Oblomovs

Krievu rakstnieks, kas apņēmies izskaust savu netikumu, parasti iemīlas tajā — samierinās un pat atrod neapstrīdamas priekšrocības. Dostojevskis atklāj Raskolņikovu, bet gandrīz apbur viņa teorija. Gončarovs gandrīz autobiogrāfiski cīnās ar neirozi — slinkumu, bezdarbību, dzīves bailēm, — un paceļ to par absolūtu. Mums priekšā ir līdzība; realitātē oblomovščina noved pie garīgas degradācijas, personības sabrukuma, fiziskas un morālas netīrības, — romānā Gončarova slinkums tieši pasargā varoni no visām šīm lietām.