Pēterburgas stāsti

1830. gados Gogo sāk pievērst uzmanību Pēterburgai kā dīvainam paziņam: it kā viss ir kārtībā, spīd fasāde, bet aiz tās — kaut kāda velnišķība. Pilsēta šeit nav tikai fons, bet varonis — drūms, noslēpumains un nedaudz ar svešu prātu. Šeit pastaigājas deguns bez saimnieka, kārtība ir svarīgāka par personību, bet veselo saprātu nomaina absurds.

Nosaukumu «Pēterburgas stāsti» ierosināja literatūrzinātnieks Vladimirs Šenroks XIX gadsimta beigās, bet atsevišķā izdevumā cikls iznāca tikai 1924. gadā. Tātad ceļš uz savu «vāku» šiem stāstiem izrādījās garš, bet pilnīgi gogoļveidīgs — ar izlocītiem pagriezieniem un slepenu jēgu.