Kreisā roka eņģelim

Pētot sēriju slepkavību ar nocirstām rokām Maskavā 1952. gadā, MGB majors atklāj ļaunīgu nacistu ārsta piezīmju grāmatu — un saprot, ka medī nevis maniaku, bet to, kurš rada maniakus.
Jūlijs 1951. gads. Pie Jauzas krasta kails vīrietis atver maisu. Uz zemes krīt nocirsta kreisās rokas plauksta. Pēc sekundes viņš iedur skrūvgriezi sev kaklā. Skaidrojumu nebūs.
Rudens 1952. gads. Lietus, dubļi, vasarnīca pie malas. Nogalināts augsta ranga inženieris no aizsardzības nozares. Seja ir izkropļota. Kreisā plauksta ir pazudusi…
Pilsētā atgriežas vārds, kuru centās neizrunāt skaļi: Rūčēņiks.
Murgs, kas valda pilsētas ielās, izvelk no ilgstošas depresijas izsistā izmeklētāja majora Ivana Šipova. Kopā ar palīgiem — kapteini Kitaevu un psihologu Zabotkinu — viņš ķeras pie lietas un drīz atrod dīvainu piezīmju grāmatu ādas vāciņā, kas kādreiz piederēja nometnes ārstam-sadistam.
Liecinieki klusē. Apsūdzētie pazūd. Pierādījumi ved uz strupceļu. Un slepkavības turpinās. Un jo tuvāk Šipovs piekļūst patiesībai, jo neatlaidīgāk viņam rodas jautājums: kas, ja šī piezīmju grāmata — nav pierādījums? Kas, ja tā ir metodika? Un kāds šodien strādā pēc tās?