Debesis, kur dzīvo zvaigznes

Formāli Viktors Kolupajevs — siberiešu fantastikas skola, ja var dalīt fantastiku pēc teritoriālās skalas. Kā kāds to dalīja, piemēram, uz Pēterburgas un Maskavas skolām. Tikai tas viss ir no viltus. Patiesībā fantastika — vispārējā cilvēces matērija, tā ir «ārpus skolām un sistēmām», kā rakstīja Pasternaks par Bloku. Tomēr tomskas fantasts uzskatīja sevi par ne gluži fantastu. «Mani stāsti sāka saukt par fantastiskiem. Es neiebildu, jo mani neprasīja. Un, ja arī būtu jautājuši, es tomēr neiebildīšu, lai gan jau gandrīz zināju, ka neko izdomāt nevar».

«Neko izdomāt nevar». Patiesi, Kolupajeva fantastika stāv uz stingras zemes. Reālistiskas, neizdomātas. Vai viņa varoņi brauc vilcienā no Fomska uz Margardu vai dzird meža dziedāšanu tālā planētā, vai rotā Ziemassvētku eglīti citā galaktikā vai atdzīvina zemes mīlestību svešā bezdzīvā pasaulē. Bet, neskatoties uz visu reālistisko neizdomātību, rakstnieks apveltījis lielāko daļu savu varoņu ar burvju īpašību — viņi redz acīm debesis, kur dzīvo zvaigznes.