Pēdējais doktors

"Pēdējais doktors" — neparasts Anna Revjakina darbs, kas atklāj jaunu sēriju "Neoromāns" KPD redakcijā, kas iecerēta t.s. "neformātiskai", "neromāniskai" vai eksperimentālai prozai.
Stāsts par lielāko Donetskas dzejnieci, kas kļuvusi par vienu no galvenajiem "krievu pavasara" simboliem, šķiet, pretrunā ar izveidojušos literāro tēlu par Annu Revjakinu. Teksts, kas veidots uz labākajām XXI gadsimta Eiropas psiholoģiskā romāna tradīcijām un maģiskā reālisma elementiem, kur varone nonāk uz paša eksistences robežas — gan eksistenciālā, gan vistiešākajā, medicīniskajā nozīmē.
"Pēdējais doktors" var tikt lasīts arī kā psihoanalītisks traktāts, kas zīmē, pēc Aleho Karpentiera, "saasinātu realitāti", un kā feminisma vēstule, un kā metafizisks monologs "trīcošajai radībai" par tiesībām uz "galveno", pēc Andreja Platonova, dzīvi, kas vērsta uz visaugstākajām pārpasaulīgajām instancēm.
Tomēr dziļums, problemātika un pats uzreiz atklājošais lietu būtības stils izklāsta pilnībā atceļ izslavēto "stāstu", bet lieta ir daudz interesantāka un plašāka — Revjakina izmanto jaunākās literārās tehnoloģijas, savu ne lineāro kompozīciju un pašu metodi slēptā, iekšējā naratīva nevis, lai demonstrētu savas, šķiet, neierobežotās iespējas, bet gan, lai radītu un parādītu svaigas un neparastas potenciālas mūsdienu krievu valodniecībā.
Asi talantīgs darbs, spilgts, atklāts un paradoksāls — Annas Revjakinas fani atklās iecienīto autoru no visnegaidītākās puses.