Pēdējā ballīte. Britpop, Blērs un Angļu roka noriets

1990. gadu vidū Lielbritānijas mūzikas industrijā radās fenomens, kas ieguva nosaukumu «britpop»: grupas, kas ievēroja tīri britu estētiku un balstījās galvenokārt uz britu izpildītāju radošumu no 1960. gadiem, atguva popa topu vadību no amerikāņu grunge grupām.

Tajā pašā laikā politiskajā arēnā notika atgriešanās pie varas darba partijas. Abi šie fenomeni iezīmēja spilgtu kultūras brīdi nacionālā optimisma, kura iemiesojums bija sauklis «Kruta Britānija» (Cool Britannia). 

Džons Hariss, balstoties uz intervijām ar galvenajām šī virziena grupām (pirmkārt, ar «lielo britpopa četrinieku» — Oasis, Blur, Elastica un Suede), kā arī ar mūzikas žurnālistiem un producentiem, nonāk pie secinājuma, ka kultūras ietekmes kulminācijas brīdis bija britu mūzikas norieta sākums.