Es tā nespēlēju!

„Es tā nespēlēju!” – tā ir smalka un reizē jautra stāsts par draudzību, empātiju un par to, cik svarīgi ir ielikt sevi otra cilvēka vietā.
 
Mazā meitene, kuras vārdā tiek stāstīts, patiesi uzskata, ka rūpējas par savu kaķi vārdā Triksi: veido... viņai frizūras, ģērbj skaistos tērpos, māca ēst ar karoti, apmāca lasīt un lēkt uz batuta. Galu galā „Trikse – visparastākais kaķis, un viņa neko nemāk darīt pati!” Meitene ir pārliecināta, ka palīdz Triksei un ka viņas ir labākās draudzenes. Lai gan kaķa sejas izteiksme, kas ir gan smieklīga, gan ciešanu pilna, liecina par pretējo.
 
Vienā skaistā dienā patstāvīgā jauno kaimiņu meita aicināja mazo Trikses saimnieci pie sevis ciemos, lai spēlētu. Tomēr viņas spēles galvenajai varonei nepatika: vispirms kaimiņu meitene ģērba viesi šaurā un dzelkšņainā masku tērpā, pēc tam lika dzert „burvju dzērienu” paša pagatavotu, bet beigās aplēja ar aukstu ūdeni no šļūtenes, izlikdamās, ka spēlē ugunsdzēsējus.
 
Ar līdzjūtību un cerību kaķis Trikse vēroja notiekošo: interesanti, vai tagad viņas mazā saimniece sapratīs, ka nav labi piespiest kādu darīt to, ko viņš nevēlas? Un ja nu nesapratīs? Nu, šim gadījumam Triksei ir vienkārši lielisks plāns!
 
Grāmata lieliski piemērota, lai apspriestu ar bērniem personīgo robežu un cieņas pret otra vēlmēm tēmas, pat ja šis „cits” ir tikai kaķis.
 
Teksts un attēli šeit ideāli papildina viens otru, piedāvājot lasītājam divus dažādus skatījumus uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Izteiksmīgas britu mākslinieces Loris Stansfīldas ilustrācijas, kas piepildītas ar siltu humoru, brīnišķīgi precīzi atspoguļo galvenās varones un viņas daudzciestā kaķa emocijas. Pēc šīm ilustrācijām gribas stāstīt par visu no Trikses viedokļa – un, šķiet, tā būs pavisam cita stāsts!