Pirms vētras viss apstājas: daba, mājas dzīvnieki, cilvēki — gaisu piepilda tikai klusums, kas slēpj iekšējo spriedzi, kas drīz jāatrisina ar kaut ko.
Savā romānā Selva Almada iedziļinās visās tās malās, pārejot no neskaidras, bet satraucošas priekšnojautas par vētru uz nekontrolējamu dabas triumfu. Viņas varoņi — mācītājs, kas ceļo ar mašīnu pa Argentīnas lauku ar savu pusaudžu meitu, un brutāls auto remonta darbnīcas īpašnieks, kura palīgs, bārenis, tik ļoti iedvesmojas no mācītāja runām, — arī pakļaujas dabas likumiem. Viņu attiecības virzās uz neizbēgamu iznākumu. Vējš aiznes daudz, bet Almada nesola attīrīšanu pēc vētras. Viņas grāmatā paliek kalni, saule, zemu augoši koki, sen salauztas mašīnas, sviedriem caurstrāvotas krekli un vientuļas dzīvības.