"Lāla piedzimusi grāmatplauktā, bet kā viņa iekļuva grāmatplauktā — zinātnei nav zināms". Šī mājas joks bija vienkārši fakta konstatācija: Lāla, kad sāka lasīt trīs gadu vecumā, tā arī ņēma visu, kas nonāca pie rokas, vai nu žurnālu "Murziļka", vai Hugo darbu krājumu. Lālas mamma bija dažāda — svešiem, savējiem un viņai. Meitenei mamma bija pilna ar bailēm: apkārt taču ir tikai briesmas. Piemēram, briesmas, ka viņa uzskatīs sevi par gudru vai skaistu. Kad uz ielas teica "kāda jums skaista meitene", mamma steidzās teikt: "Tu neesi skaista, tu — parasta!", "Neklausies, netici, tu esi kā visi". Šis romāns-atklāsme par sarežģītām attiecībām "mamma — meita" ir uzrakstīts no negaidīta skatupunkta: mamma dvēselē arī ir pusaudze. Kāpēc mūsu mammas rīkojās ar mums tā, nevis citādi? Vai viņas mūs saprot, un mēs viņas? Varbūt ir vērts saprast, pieņemt, piedot, uzbūvēt tiltiņu, lai, turēdamies pie trauslām margām, ar smieklu un pazemību pārietu uz otru krastu, kur mūs gaida mīlestība?..
-medium.webp)
