Kad dzīve kļūst melnbalta, kad nav ko zaudēt, nav ne mērķa, ne nākotnes, ne vēlmes dzīvot, cilvēki dažreiz izlēmīgi rīkojas. Pazaudējusi māti, iznīcinājusi savu laulību, Šerila nonāca pie tās robežas, aiz kuras bija bezdibenis. Viņai bija nepieciešams svarīgs iemesls, lai uzsāktu jaunu dzīvi, pārtrauktu pašiznīcināšanos un mēģinātu izglābt sevi. Un viņa vienatnē devās kājām ceļojumā, kura garums bija 1770 km. Šerilas pārgājiens bija ne tikai grūts, bet arī bīstams. Viņai nācās iet 27 kilometrus cauri dedzinošai tuksnesim tikai ar nelielu ūdens krājumu, veikt vairākus dienas pārgājienus, kuru garums bija 30 kilometri, iet pa šauru taku, kas atradās vairāk nekā 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa, uzkāpt sniegotā kalnā ar mugursomu, kas svēra 36 kilogramus. Bet kas bija grūtāk – izturēt smagos apstākļus vai atrast atbildes uz saviem jautājumiem? Atklāts un emocionāls stāsts par sievieti, kas pārvarējusi sevi, iedvesmo sakārtot savu dzīvi. Lai nonāktu pie sevis, nav obligāti jādodas ceļojumā, dažreiz pietiek tikai paskatīties no malas uz to, kā to jau kāds ir izdarījis. Pilns bīstamību piedzīvojums ļāva Šerilai radikāli mainīt savu dzīvi, iegūt garīgu līdzsvaru un harmoniju.
