Stāsts par Sergeju Nepējcinu

Reiz rakstnieks un vēsturnieks V. M. Glinka, strādājot ar muzeja fondiem un arhīviem, atrada senatnīgu gravīru — virsnieka portretu ar kaujas ordeņiem uz mundiera, kas balstījās uz pleca ar kruķiem, ar parakstu «Drosmīgais pulkvedis Nepējcins», bet pēc dažiem gadiem — kājas protēzes zīmējumu, ko izstrādājis slavenais izgudrotājs I. P. Kulibins virsniekam artilērijā Nepējcinam. Neparastais gadījums ieinteresēja rakstnieku — tā sākās darbs pie grāmatām par izcilu krievu virsnieku, varoni Očakova uzbrukumā un Tēvijas karā 1812. gadā.

Grāmatā «Stāsts par Sergeju Nepējcinu» mēs redzam princi Grigoriju Potiomkinu un ģenerāli Mihailu Kutuzovu, mākslinieku Mihailu Ivanovu un izgudrotāju Ivanu Kulibinu un vēl daudzus galvenā varoņa laikabiedrus. Stāstījums sākas ar Nepējcina bērnību, turpinās ar mācībām Inženieru-artilērijas korpusā, kur Sergejs mācījās kopā ar nākamo kara ministru Alekseju Arakčeevu un nākamajiem Napoleona karu varoņiem Ivanu Doroho un Vasīliju Kosteņecku. Pēc korpusa beigšanas Nepējcins nonāk Krievu-turku karā 1787–1791. gadā, un viņa pirmais lielais kaujas uzdevums ir Očakova cietokšņa ieņemšana 1788. gadā. Smaga ievainojuma dēļ, ko viņš guva Očakova sienās, septiņpadsmit gadus vecais artilērijas poručiks zaudēja kāju virs ceļgala, bet liktenīga tikšanās ar I. P. Kulibinu deva viņam iespēju turpināt militāro dienestu.

Par šī neparastā cilvēka tālāko likteni var uzzināt, izlasot romānu «Godības ceļš».