Vējš zina manu vārdu

Vīne, 1938. gads. Drīz pēc Sadragāto vitrīnu nakts sešgadīgais vijolnieks Samuils Adlers iznāk no valsts — viņa māte, zaudējusi vīru un baidoties par bērnu, nosūta dēlu kopā ar citiem ebreju bērniem uz ļoti relatīvu drošību Anglijā. Savus radiniekus viņš vairs neredzēs. Viss, kas paliek trauslajam un izmisušajam Samuļam, — mūzika, kurā zēns slēpjas no vientulības un neapmierinātā skumjām. Tāpat arī kvakeru ģimene, kas ņem viņu zem sava spārna.
Arizona, 2019. gads. Septiņgadīgā Anita Diasa un viņas māte bēg no Salvadoras, un pēc robežas šķērsošanas Amerikas Savienotajās Valstīs viņas tiek šķirtas. Vai viņas atkal satiksies — liels jautājums. Viss, kas paliek aklajai un apjukušajai Anitai, — iedomātā zeme Asabaar, kurā meitene slēpjas no vientulības un nežēlīgā, nesaprotamā pasaules. Tāpat arī atbalsts vienam ambiciozam advokātam un vienai kaislīgai sociālajai darbiniecei, kas apņemas atrast Anitas pazudušo māti.
Šie notikumi un šie bērni šķir astoņdesmit gadi. Divi cilvēki meklē ģimeni un mājas. Abi gandrīz zaudējuši cerību. Tomēr dzīve savedīs kopā Samuļus un Anitu un dāvinās viņiem otro iespēju, jo blakus būs cilvēki, kuriem nav vienaldzīgi.
Isabella Aljende — superzvaigzne Latīņamerikas literatūrā līdzās Gabrielem Garsijam Markesam, viena no slavenākajām sievietēm Dienvidamerikā, daudzu balvu ieguvēja; viņas grāmatas tulkotas desmitos valodu, un to kopējie tirāži nepārtraukti tuvojas simtam miljoniem eksemplāru. Viņas jaunākais romāns «Vējš zina manu vārdu» — stāsts, kas iedvesmots no patiesiem notikumiem: akla meitene no Salvadoras, kuru pēc iekļūšanas ASV šķīra no mātes, kļuva par Isabellas Aljendes Fonda audzēkni, kas palīdz sievietēm un bērniem. Šis stāsts ir reāls un tajā pašā laikā universāls: gadsimtiem ilgi bezdomīga nežēlība šķir ģimenes, ievaino bērnus, nogalina pieaugušos, atņem cilvēkiem pēdējo cerību, un gadsimtiem ilgi ir cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt, neatsakās un nebaidās.