Ženijai ir 15 gadi, un viņai ir īpašība — viņa nerunā ar visiem un ne vienmēr, bet tas nav atkarīgs no viņas vēlmes. Agrā bērnībā Ženija izrādīja izcilas spējas: agri sāka runāt un lasīt, ātri iegaumēja dzejoļus, bija sabiedriska un jautra. Bet viens gadījums bērnudārzā — un viss gāja ne tā. Kamēr Ženija cīnās ar izvēles mutismu un runā ar pasauli caur fotogrāfijām, skolotāji uzskata viņu par neizglītojamu, bet klasesbiedri sauc par mutantu. Toties savos iekšējos monologos Ženija joprojām ir emocionāla, novērojoša, gudra. Viņas sirds siltuma pietiek gan onkuliem Frenkam, kas strīdējās ar tuviniekiem, gan vecākiem, kas izdzīvo bez algas 1990. gados, un pat uz govs Zorītes glābšanu, kuru ved uz nokaušanu. Māsa Sonja un skolas draugs Fēds izdomāja Ženijai izeju — viņai atliek tikai sekot viņu plānam un izdarīt sacelšanos skolā, bet realitāte — nav kino. Varbūt izeju norādīs testi no žurnāliem, kuros Ženija meklē atbildi? Bet tie vēl vairāk viņu sajauc.
Un kamēr pasaule apkārt plīst no diāla, streikiem un mīļotā mūziķa Ženijas — Kurta Kobeina — klusā kliedziena, meitene pati atrod veidu, kā panākt, lai viņu beidzot sadzirdētu visi. Šis stāsts — ir stāsts (vai viņas paša valsts) par to pašu Ženiju, kuru daudzi pazīst no ekranizētā stāsta "Valsts Saša".
