Loģiskie pētījumi. Komplektā 3 grāmatas (1. sējums, 2. sējums, 1. daļa, 2. daļa)

„Loģiskie pētījumi” (1900–1901) Edmunda Huserla ir sākumpunkts fenomenoloģiskajam kustībai. Šī darba pirmais sējums „Priekšvārdi uz tīro loģiku” ir veltīts kritikai par dominējošajiem virzieniem teorijā par zināšanām 19. un 20. gadsimtu mijā. Galveno filozofijas slimību savā laikā Huserls sauc par psihologismu — mūsdienu projektiem psiholoģiskā pamatojuma loģiski-matemātiskajam un filozofiskajam zināšanām. Piemērojot vadošās loģiskās mācības no 19. gadsimta otrās puses, viņš pierāda, ka psiholoģiskā un vispārējā empīriskā zinātnes pamatojuma trūkst kvalitatīvā atšķirība starp empīrisko un ideālo zināšanu, ignorē loģiski-matemātisko likumu īpašo statusu, noved pie relativisma teorijā par zināšanām. Pirmajā sējuma beigās Huserls formulē savu „Zinātnes mācības” programmu — jaunu zinātni par zinātni, kas ir vērsta uz apriori nosacījumu izpēti zinātniskās zināšanas iespējām. Huserla kritika psihologismam ierosināja plašu diskusiju, kurā piedalījās lielākā daļa vadošo filozofu 20. gadsimta sākumā.

Ievadā uz otro sējumu „Loģiskajos pētījumos” tiek skaidrots bezpriekšnoteikumu princips kā galvenais fenomenoloģijas princips un tam atbilstošais galvenais prasība: „Uz pašām lietām!”, kas kļūst par fenomenoloģiskās kustības saukli. Fenomenoloģija tiek ieviesta kā neitrāla zinātne, kas jābūt pamats gan loģikai, gan psiholoģijai. Otrā sējuma pirmo daļu veido pieci pētījumi, kas apvienoti kopīgā tēmā: nozīmju korelācija kā ideālu vienību un apziņas aktu, kuros tiek konstituētas nozīmes. Pirmajā pētījumā tiek ieviestas galvenās atšķirības: starp zīmi kā norādi un zīmi kā nozīmes izteikšanu, starp nozīmēm komunikatīvajā runā un vientuļajā garīgajā dzīvē, starp nozīmes intenciju (tukšu intenciju) un nozīmes īstenošanu, starp nozīmi un priekšmetu. Otrajā pētījumā tiek apskatīta atšķirība starp vispārējo un vienreizējo intenciju, pieņemot, ka uztvere ir nepieciešama pamats būtības izpratnei. Trešajā un ceturtajā pētījumā tiek apskatīti struktūras attiecības starp nozīmēm. Trešajā pētījumā ieviestā atšķirība starp patstāvīgām un nepastāvīgām daļām sagatavo galveno atšķirību ceturtajā pētījumā — starp patstāvīgām un nepastāvīgām nozīmēm. Tiek izteikta ideja par tīri loģisko gramatiku, kas jānosaka formālo saikni starp nozīmēm un ļaut izvairīties no jēgas trūkuma un bezjēdzības. Piektajā pētījumā tiek sniegts pārskats par fenomenoloģisko apziņas teoriju kā pieredzes saiknēm un kā intencionāliem aktiem.

Noslēdzošajā, VI pētījumā, kas veido otro daļu otrajā sējumā „Loģiskajos pētījumos”, tiek izdalīti galvenie aspekti fenomenoloģiskajā analīzē par zināšanām. Sākotnējā atšķirība pirmajā sadaļā — starp objektivizējošiem (pārstāvniecība, spriedums) un neobjektivizējošiem (jautājums, vēlme, pieņēmums) aktiem. Sākotnējā problēma — vai visi akti vai tikai objektivizējošie ir nozīmju nesēji; vai tikai spriedumā tiek izteiktas nozīmes vai arī jautājumā, vēlēšanās utt.? Problēma par zināšanām šaurā nozīmē priekšmeta identifikācijā tiek apskatīta no saderības un konfliktu intenciju īstenošanas viedokļa. Saistībā ar to tiek veikta atšķirība starp kognitīvām un intuitīvām intencijām un zināšanu pakāpēm. Noslēdzošajā nodaļā I sadaļā tiek apskatīts adekvācijas ideāls zināšanās un patiesības un acīmredzamības attiecība. Tiek ieviesti četri patiesības jēdzieni un tiek veikta atšķirība starp esamību patiesības nozīmē un esamību saiknē spriedumā. Huserla pārdomas par esamību, kas ved pie pazīstamā Kanta teikuma, ir ietekmējušas jautājuma par esamību formulēšanu Hēdegera darbos. Otrajā sadaļā objektīvo kategoriju formu un ideālo priekšmetu izpratne tiek atklāta kā kategoriskās kontemplācijas struktūra, kas ir pamatota uztverē, bet nav reducējama ne uz jūtām, ne uz tīri intelektuālo darbību. Šajā procesā jēdzieni par uztveri un kontemplāciju iegūst nepieciešamo paplašinājumu.