Bēdīgā Liza

Mūsu dienās vecākais izmeklētājs Volins uzsāk izmeklēšanu par veselības ministrijas ierēdņa Mihaila Goločueva lietu, kurš strādā Maskavā. Goločuevs tiek aizdomās turēts par korupciju, proti, ka viņam tika maksātas miljardu lielas kukuļus par valsts pasūtījuma sadali medicīnas iekārtu piegādei. Izmeklēšanas laikā noskaidrojas, ka ierēdnim nav ne būtiskas nekustamās īpašuma Krievijā vai ārzemēs, ne bankas kontu, ne greznu priekšmetu. Maskavā viņš dzīvo dienesta dzīvoklī, un visa šeit esošā iekārta ir valsts. Par padomu Volins vēršas pie sava laba paziņas, speciālo dienestu vēsturnieka, bijušā KGB ģenerāļa Sergeja Sergejeviča Voroncova. Viņš var mēģināt pa saviem kanāliem uzzināt kaut ko par Goločuevu. Pēc ģenerāļa lūguma Volins arī nosūta Voroncovam nākamos Nestorā Vasiljeviča Zagorskā memuārus, kurus vecākais izmeklētājs ir atšifrējis. 1911. gada augustā no Luvra pazūd Leonardo da Vinči glezna "Mona Liza del Džokonda", kuru biežāk sauc vienkārši par "Džokonda". To nozog cilvēks, kurš pats sevi sauc par kungu Dekoratoru, tomēr noziedznieku nav iespējams identificēt. Tikmēr Zagorskis ar Ganczalinu ceļo pa Eiropu. Itālijas pilsētā Florencē viņus sasniedz ziņa, ka no Luvra muzeja Parīzē ir nozagta "Džokonda". Glezna pazuda pirmdien, kad muzejā bija brīvdiena. Idejiski tas būtu jāatvieglo izmeklēšanu. Tomēr noziedznieks it kā izkūpējis kopā ar šedevru, gandrīz neatstājot pēdas, izņemot aizsargkasti un rāmīti no gleznas. Ganczalins pārliecina saimnieku nodarboties ar zādzības izmeklēšanu. Zagorskim šķiet interesanti apstākļi, kādos notikusi zādzība, un viņš nolemj pievērsties šai lietai. Jo īpaši tāpēc, ka reālais valsts padomnieks tāpat bija plānojis doties uz Parīzi.