Marina Ivanovna Cvetajeva (1892-1941) bija viena no pirmajām, ja ne pati pirmā, kas neatlaidīgi un konsekventi sāka sevi saukt nevis par dzejnieci, bet par dzejnieku. Viņasprāt, dzejnieces, izņēmuma gadījumiem, ir manierīgas, kā pats šis vārds, sievišķīgi neuztveramas un koncentrētas uz niekiem, bet viņa jutās kā sakne, radošās enerģijas un vīrišķīgas gribas koncentrāts - tieši dzejnieks: varens, spēcīgs, sprādzienbīstams, nežēlīgs pret sevi, dziļi traģisks. Bet ar gadiem, dzejiskā uzplaukuma virsotnē, Cvetajeva pilnībā atklājās arī kā memuārist, eseists, stāstnieks un kritiķis, un plašu dienasgrāmatu un daudzu vēstuļu autors - īsumā, nesalīdzināms prozaiķis. Ir literārie gardēži, kuri pat uzskata viņas prozu augstāk par dzeju. Kā tas var šķist paradoksāli, viņas asajos atklājošajos dzejoļos viņa vispirms atklāj mums - mūs pašus, bet viņas uzmanīgajā prozā - vispirms pilnībā izpauž sevi.
Grāmata ir adresēta plašam ieinteresētu lasītāju lokam.
