Redzamais cilvēks, vai Kino kultūra

„Redzamais cilvēks” (1924) Ungārijas literāta un dzejnieka Belas Balaža (1884–1949) — viena no pirmajām grāmatām par kino teoriju. Uzskatot, ka „kinematogrāfs padara redzamu cilvēku un viņa pasauli”, Balaž — ietekmējoties no Henri Bergsona, Georga Zimela un Vilhelma Diltēja idejām, pie kuriem viņš mācījās Parīzē un Berlīnē, — pievēršas fiziognomijai un mimikai, kļūstot par pionieri sejas un tuvplāna izpētē. Viņš uzsāk polemiku ar Kulešovu un Eizenšteinu, lai atklātu estētiskās likumsakarības kino mākslā, apraksta un analizē tā izteiksmes formas, atklāj principus, kas padarījuši kinematogrāfu tik populāru. Balaž apsver dažādus filmu tipus, atklāj optisko triku noslēpumus, novērtē jauno virzienu — krāsaino kino, — atklāj skaņas un mūzikas nozīmi filmās, ironizē par „laimīgajām beigām”. Balaža idejas nepieder tikai pagātnei, pie tām pastāvīgi griežas zinātnieki, vēsturnieki un kino semiotiķi. Ietekme „Redzamā cilvēka” uz teorētisko domāšanu stiepjas no Valtara Benjamina „aura” jēdziena līdz Kristiana Meca kino semiotikai un feminisma teorijām par skatījumu.