7. oktobris

„7. oktobris samīcās dvēseli, un daba kļuva nešķirama no ķermeņa“. 7. oktobrī bēdas sablīvējās virs tuksneša, uzbrieda un plūda nebeidzamā straumē. Šīs straumes dziļumā neapžēlojamais laiks nes Ivanu Gļuhovu un viņa tuviniekus. Gļuhovs te un tur domās klīst pa ieliņām un pagalmiem savā nesenajā pagātnē, kamēr sastindzis tagadnes brīdis pārvērtās vispārējā viskoza nezināmajā. Gļuhovs nevar atļauties apstāties — viņam dzīvotspējīgi ir jāizpeld un jāpārdzīvo: straume viņu šķīra no visdārgākā cilvēka pasaulē, un Gļuhovam ir jāatrod viņš.