«Ko es varu pretstatīt man uzkrītošajai vecās estētikai? Vai revolūcija neprasīs no manis nopietnu skolu?» — jautā Majakovskis savā autobiogrāfijā «Es esmu». Viņš uzskata sevi par neizglītotu un cenšas mācīties, lai veidotu jauno mākslu. Paša dzīve pilnībā atbilst laikmeta garam un ir pārvērsta par dzīves būvniecības aktu. Un gaida jauna Cilvēka ierašanos: «Un viņš, / brīvs, / kliedzu par to, ka es, / cilvēks — / nāks viņš, / ticiet man, / ticiet!» («Kara un mieru»). Bet vai dzejnieks bija laimīgs personīgajā dzīvē, var izsekot pēc viņa dzejoļiem par mīlestību: «Un tikai / mana sāpe / ir asāka — / stāvu, / apvīts ar uguni, / uz neiznīcīgā ugunskura / neiedomājamās mīlestības...» («Cilvēks»). Grāmatā iekļauta agrīnā Majakovska lirika, traģēdija «Vladimirs Majakovskis», dzejoļi par mīlestību «Mākoņi biksēs», «Fleita-mugurkauls», «Mīlu», «Par to», kā arī «Kara un mieru», «Cilvēks» un 20 kolēģu, draugu, dzejnieka mīļoto portreti, ko izpildījis Vladimirs Majakovskis. Starp tiem — sieviešu portrets nezināmās personas, iespējams, Marijas Denisovas, visticamāk, arī Vladimira Majakovska rokas. «Bet gleznotāja pieredze palīdzēs viņam uztvert dzeju ar attēliem un meklēt maksimāli precīzas rimas, lai lasītājs ne vien dzirdētu, bet arī redzētu slīpas okeāna vaigu kaulus, rēcošu izsistā vijoli, tramvaju, kas ar triecienu pacēlis zīlītes...» — raksta ievadā šai grāmatai Natālija Kačura.
