Basām pa pelniem. Trešā grāmata

Cik daudz sāpju un ciešanu var izturēt cilvēks? Vai ir robeža, aiz kuras iestājas tukšums un aizmirstība? Alisija to nezināja. Toties viņa bija droša vienā: Amīrans al-Maktums – viņas lāsts un inde, viņas svētība un dzīve, viņas nāve un ekstāze. Caur ko viņai nācās iziet, lai to saprastu! Iegūt un uzreiz zaudēt visdārgāko, kas var būt sievietes dzīvē. Skriet pa ceļu, kas klāts ar pelniem, kuru viņai izvēlējās pats Rans. Samierināties, patiesi iemīlēties.

Un atkal zaudēt.

Lī bija pārliecināta, ka par visu notikušo vainīga ir tikai viņa. Cik daudz kļūdu viņa pieļāva, cik daudz muļķību izdarīja, iznīcinot galu galā savu laimi ar savām rokām! Karaļa griba – likums. Ja Rans aizvēra durvis viņai priekšā – viņai jāatkāpjas. Ja viņš nolems apprecēt citu, Lī klusēs. Bet saprast, apzināties, ka viņa nekad vairs neredzēs Amīranu, ka viņš nekad vairs nenosauks viņu par savu tatlim…

Vai tomēr vēl var pagriezt atpakaļ?