Atslāņošana

Autofikcija par dažādiem mātes tēliem: labvēlīgu un traģisku. Par cilvēka saskarsmi ar sistēmu brīdī, kad viņš ir visvairāk bezpalīdzīgs un neaizsargāts. Par vietu, kur patiešām ir biedējoši. Un par ārstiem, kuri reiz izvēlējās darbu pār savu dzīvi, kuri var būt stingri, nepilnīgi, ārēji bezemocionāli. Bet aiz šīs bezemocionalitātes vienmēr slēpjas sveša bēda, kuru nevar neuztvert kā personīgu traģēdiju. "Tukšums, ar kuru tu pamet dzemdību namu bez bērna, nekad netiks aizpildīts. Tā ir fiziska sajūta trūkumā... Kad viņš ir, viss ir citādi. Viņš izaugs un raudās no kolikām, no zobu griešanās, viņš tevi modinās septiņas astoņas reizes naktī. Viņam būs temperatūra, caureja, vējbakas, dažreiz viņš raudās vienkārši tāpēc, lai pievērstu tavu uzmanību, bet tu būsi nogurusi, izsista, ar sāpīgu jostasvietu, taukainiem matiem un zilām acīm. Bet tu būsi kādam māte. Un tas ir uz mūžu."