Kāpēc mēs baidāmies skatīties tukšumā? Mēs nebaidāmies no augstuma — mēs baidāmies no paša sevis. Mēs baidāmies, ka, dzirdot tukšuma saucienu, vēlēsimies atbildēt un spert soli. Un daži no mums atbild... Parīzē notiek dīvainas slepkavības — vai nu rituāls, vai nu kāda maniaka darbs. Ludivīna Vankere, Parīzes izmeklēšanas nodaļas darbiniece, atkal sastopas ar ļaunumu, ar plēsoņu savienību, kuru noziegumos šoreiz nav ne miņas no mistikas, tāpēc tie nekļūst mazāk infernāli. Izvirtusī apziņa spēj uz briesmīgām lietām — bet kas notiks, ja to liks kalpot sakārtotai ideoloģiskai sistēmai? Teroristi izkropļo dzīvības un dvēseles, tostarp tos, kurus pievelk savai pusei, bet kas notiks, ja dvēsele jau ir izkropļota? Plēsoņas nezin žēlastību, interesējas nevis par dzīviem cilvēkiem, bet par bezcilvēcīgām abstrakcijām. Ludivīna atkal sastapsies ar viņiem aci pret aci un uzzinās, kā cīnīties ar ļaunumu, ja tas ir neuztvērams. Šim romānam Maksims Šatāms, bestselleru autors, kuri pārdoti miljonos eksemplāru, aizrautīgs ļaunuma un šausmu pētnieks, pievērsās trīs reizes — pirmie divi mēģinājumi izskatījās pārāk līdzīgi reāliem notikumiem. Tomēr ir stāsti, kurus nevar neizstāstīt, un priekšā ir viens no tiem. Romāna „Tukšuma sauciens” tulkojums tiek publicēts jaunā redakcijā.
