Utopijas krasts

Britam Tomam Stoppardam izdevās uzrakstīt par 19. gadsimta intelektuāļiem, kuri stāvēja pie brīvās domas un revolūcijas Krievijā pirmsākumiem, tā, ka viņu lasa un iestudē Krievijā otro desmitgadi. Stoppardu vienmēr interesēja cilvēka personīgā izvēle vēsturisko notikumu kontekstā. Nav brīnums, ka Austrumeiropa, un jo īpaši Krievija, tās cikliskā reformu un represiju vēsture un domājošo cilvēku likteņi, kuri centās atrast izeju no šī loka, kļuva par vienu no viņa mīļākajām tēmām. Varoņi “Utopijas krastā” Aleksandrs Hercens, Mihails Bakunins, Vissarions Belinskis un citi, kuru vārdā nosauktas ielas un nodaļas mācību grāmatās, parādās kā spilgti, sarežģīti un negaidīti mūsdienīgi cilvēki. Viņi iemīlas, strīdas, kļūdās — un risina mūžīgo problēmu: vai ir tiesības kritizēt savu valsti un runāt ar to no malas, “no tā krasta”, vai balss ir tikai tiem, kas atrodas iekšpusē, tiem, kuru dzīve, brīvība un iespēja tikt uzklausītiem ir apdraudēta.