Pelēkais kardināls Napoleona. Žans-Žaks-Režī de Kambasērs

Napoleona Bonaparta personība ir plaši zināma, bet Kambasēra vārds - cilvēka, kurš atradās imperatora ēnā, bet faktiski vadīja valsti, - ir pazīstams, iespējams, tikai vēsturniekiem. Tomēr šis valsts darbinieks bija tuvākais Napoleona padomnieks un ietekmēja viņu ievērojamā mērā. Kambasēru nodēvēja par imperatora pelēko kardinālu, kas pilnībā atbilda viņa rīcības stilam. Tieši pateicoties Kambasēram, Napoleons spēja uzkāpt uz augstākā varas pakāpes, iegūstot franču imperatora titulu ar mūža mantošanas tiesībām.
Pārejot no advokāta no provincē esošā Montpeljē līdz impērijas arhičelam, Kambasērs kļūst par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem Francijā. Turklāt viņš ir lielmeistars daudzās brīvmūrnieku ložās, kuras vēlāk apvieno vienotā, imperatoram pakļautā sistēmā.
Kambasēra saprātīgums un tālredzība ne reizi vien izglāba imperatoru no liktenīgām kļūdām, taču viņš nespēja novērst Ludviķa XVI nāvessodu, hercoga Engīnas slepkavību, karus Eiropā un Krievijā, kas galu galā noveda pie Francijas sakāves un Napoleona gāšanas.
Laikabiedru un vēsturnieku attieksme pret Kambasēru ir diezgan pretrunīga. Tomēr, neskatoties uz dažādiem apgalvojumiem, viņa personība mums joprojām paliek noslēpums. Pievēršoties laikabiedru ierakstiem, kas stāsta par arhičelara "dīvainībām", piemēram, par viņa kaislību uz pusdienām, godināšanu un greznību, neviļus rodas jautājums: vai tiešām Kambasērs bija tāds, kādu viņš tika attēlots imperatoram un sabiedrībai?
Jāatzīst, ka Kambasērs tomēr bija galvenais napoleoniešu varas veidotājs, izcils jurists, kurš spēja pēc revolūcijas sagatavot un pagarināt virkni likumdošanas aktu, piemēram, Civillikumu un Satversmi, kas palīdzēja atjaunot normālu likumdošanas, izpildvaras un tiesu iestāžu darbību. Pārsteidzoši, bet daži tolaik pieņemto likumu panti joprojām ir spēkā arī mūsdienās.