Ilgā ceļu uz mājām

Grāmata ir veltīta 100. gada jubilejai kopš izcilā baltkrievu rakstnieka, Otrajā pasaules karā piedalījušos Vasīlija Bīkova (1924–2003) dzimšanas. Pabeidzot kājnieku skolu ar jaunākā leitnanta pakāpi, Bīkovs karoja no 1943. gada rudens līdz uzvaras maijam 1945. gadā; trīs reizes ievainots, viņš līdz savām pēdējām dienām nēsāja šrapneļu fragmentu labajā rokā. Visos rakstnieka darbos ir viens nemainīgs varonis, un tas nav pats autors, kura neredzamā klātbūtne katru reizi ir taustāma. Šis varonis ir patiesība. Un šim savam varonim Bīkovs palika uzticīgs vissarežģītākajos gados, kad viņu aizliedza un vajāja "no Maskavas līdz pašām malām". Atmiņas "Ilgā ceļu uz mājām" kļuva par pēdējo grāmatu Vasīlija Bīkova. Ar viņam raksturīgo atklātību autors stāsta par spilgtākajiem savas dzīves epizodēm, sniedz novērtējumu sabiedriski politiskajiem un kultūras procesiem, kas norisinājās viņa acu priekšā. Un, lai gan autobiogrāfiskie momenti noteiktā mērā ir klātesoši lielākajā daļā Bīkova darbu, šī pēdējā grāmata, bez šaubām, ir visatklātīgākā.