Melnā nav un nebūs

Pēc Avārijas divdesmit vienā gadā Frida Kalo saliek sevi pa daļām. Viņa ir tikpat skaista un trausla kā Katedrāle Meksikā: runā, ka kādreiz tās vietā stāvēja milzīga acteku piramīda, bet to iznīcināja - un no palikušajiem akmeņiem uzbūvēja katoļu templi.

Frida rada dzīvi it kā ar plašu otas mājienu: runā skaļi, lamājas kā ielu puika, dzer tekilu ar skābu laima garšu un valkā spilgtas svārkus Tehuantepeka iedzīvotājām. Frida mīl politiskās demonstrācijas, matos ieaustas ziedus, izšūtus erotiskus vēstījumus uz svārku apakšmalām, bet visvairāk - Diego Rīveru, slavenāko gleznotāju Meksikā, un tieši šī kaislība uz visiem laikiem pagriež viņas dzīvi visneparedzamākajā virzienā.