“Ēnas” un “Parasta brīnuma” autora “Pūķa” un “Pelnrušķītes” scenārija, gudrā un stāstnieka Jevgeņija Švarca, iesaukta par “Telefonu grāmatu”, memuāru grāmatai memuāru literatūrā nav analogu. Pirmkārt, šī ir īsta proza, kas rakstīta tikai sev, neņemot vērā laikabiedrus un cenzūru, un tāpēc absolūti patiesa. Otrkārt, šī ir cēla proza, tāpat kā tās veidotājs ir cēls - bez skaudības un žēlošanās, stingrs pret pašu autoru un taisnīgs pret tajā attēlotajiem dzīves varoņiem. Kāpēc "Telefonu grāmata", nevis tikai "Atmiņu grāmata"? Jo atmiņas melnraksts bija īsta telefongrāmata ar reālu cilvēku vārdiem, kurus rakstnieks saticis dzīvē, no A līdz Z. Sākot ar slaveniem, ievērojamiem, svinētiem, tautas mīlētiem, līdz pat šīs pasaules mazajiem ļaudīm, kuri nepretendē uz īpašu slavu, piemēram, telefona uzstādīšanas speciālists vai teātra šuvējs. Pats Švarcs grāmatas izveides uzdevumu formulēja šādi: “Es rakstu par dzīviem cilvēkiem, kurus pēc labākās sirdsapziņas detalizēti un precīzi pētu kā dabas parādību. Jau kādu laiku baidos, ka vissarežģītāko laiku cilvēki, kuri tā spiediena ietekmē pieņēma vai nepieņēma vissarežģītākās formas, kuri nemanāmi mainījās paši sev vai spītīgi nepamanīja pārmaiņas sev apkārt, pazudīs. Nē, tas ir vienkāršāk. Baidos, ka viss, kas tagad rada troksni un dzīvo mums apkārt, nomirs, un neviens tos pat nepieminēs ne ar vārdu – dzīvie. Un tas nav pilnīgi precīzi. Man šķiet, ka jebkurš dzīvs cilvēks ir vēsturiska persona – un tā tālāk, un tā tālāk. Tāpēc es rakstu, nosaucot vēsturisku personu vārdus un uzvārdus.” Un rakstnieks šo uzdevumu izpildīja godam.
