Сахалин. Каторга

Vladimirs Mihailovičs Doroševičs (1864 – 1922) bija Čehova laikabiedrs, gandrīz viņa vienaudzis. Viņš ieguva skaļu vārdu kā feljetonists Odesas laikrakstos, bet pēc tam izdevējs Sītins, organizējot laikrakstu «Krievu vārds», aicināja Doroševiču pie sevis.

Doroševiča skices par katorgu salīdzina ne tikai ar Čehova darbiem, kas ir pilnīgi paredzami, bet arī ar «Kolimas stāstiem» Varlama Šalamova, protams, ar to atšķirību, ka autors pētīja katorgu, lai arī tuvu, bet tomēr no malas. Doroševiča mērķis bija pilnīgi konkrēts – redzēt katorgu «tādu, kāda tā ir», nevis tādu, kādu ierēdņiem «gribēsies parādīt» viņam. Redzēt un rakstīt par to.

«Sahalin» – tā ir grāmata par tikumiem. Doroševičs sniedz socioloģisku katorgas griezumu, apraksta tās ikdienu, katorgu veidus un salas vadību, noziegumu un noziedznieku tipoloģiju, sodāmo un sodītāju, kā arī viņu līdzību un vieglumu pāreju no vienas kategorijas uz otru.

Visredzamākais un visbēdīgākais, ko tu saproti, lasot šo grāmatu, ir tas, ka tā nav novecojusi pat pēc gadsimta. Un tagad izdzīvot mūsu penitenciārās sistēmas apstākļos ir neticami grūti. Bet izdzīvot, nezaudējot cilvēcisko izskatu, – vēl grūtāk.